Slepkava ar asiņaino dunci.

Vakarvakarā nevarēju aizmigt. Parasti ātri aizmiegu, ja kaut ko uzrakstu.. Tā vakar savā telefonā sms veidā atstāju dzejoli, kuru izlasīju tikai šorīt.

Slepkava.

Es vēlos tevi nogalināt,
Ar dūrienu negaidītu krūtīs.
Es vēlos, lai tu domā
Par mani pēc nāves savas.

Es asinu dunci asiņaino,
Lai triektu to krūtīs tavās.
Tā neaizmirsīsi tu mani nekad,
Lai kā arī to vēlētos tu.

Es veltu tev vārdus drūmākos
Ar cerību, ka nīdīsi tu mani.
Dāvāju tev naidu savu ar mīlestību sajauktu,
Kurš lēni nogalina tevi nakts tumsā.

[atvainojos] bļa ku labs! shit! man patīkās <3

man patīk tavs dzejolis,un to kā tu viņu saceri
man arī tā gadās. dažreiz,kad gandrīz guļu uznāk,un tad raxtu telefonā. pēc dažām dienām atklāju,ka vispār tādu sacerēju :D

smuks dzejol's... eh kā man šādi patīkas...

Eww... šitais vareni labs dzejolītis ^^
Es sen apakaļ biju kko līdzīgu izdomājis, tik sanāca garāks...
Dzejoļa laikā nomočija čalis 3 meitenes, katru savādāk!? ^^
Vienu viņš vanna ar nazi novāca, otru ar skrūvgriezi parkā un trešo nožņaudza uz mazas ieliņas, starp divām lielām pamestām mājām... ^^

Hehe..
Paldies.
Man vispār patīk rakstīt par tādām lietām, kā nāvi, salauztām sirdīm, miršanu un tmldz..

Tā es katru vakaru uzrakstu vienu dzejoli..
Un šīs nakts bija šāds:

Nemirstīgā.

Tu lēni pielavies,
Lai nobiedētu mani.
Tu zini manu vājo punktu.
Manas bailes, manas fobijas.

Tu lēni piezodzies
Un kliedz man ausī:
"Es tevi nīstu!
Lai lūzt tava sirds."

Tu steidzīgi uzbrūc man,
Tavs mērķis sen man zināms.
Bet tik un tā
Gatava es neesmu mirt.